Ēka bijusi arhitekta K. Pēkšēna personīgais nams. Projekta izstrādē piedalījies arī E. Laube, kas tolaik vēl bija arhitektūras students. Ēka izceļas ar ārkārtīgi spēcīgu apjomu plastiku un izteiksmīgu siluetu. Tai ir vairāki tālu izvirzīti rizalīti, erkeri, balkoni, lodžijas, zelmiņi, stūra tornis un masīvi ieejas portāli. Izmantoti atsevišķi renesanses vai viduslaiku arhitektonisko formu motīvi, taču celtnes koptēls tuvs nacionālajam romantismam. Arhitektoniskajā pamatformā meistarīgi iekļautajos ornamentālajos ciļņos stilizēti vietējās augu un dzīvnieku valsts motīvi – skujas, čiekuri un vāverītes. Vairāku dzīvojamo telpu logos ir vitrāžas ar eksotisku augu atveidojumiem. Efektīgajā vītņveida kāpņu telpā ornamentālie griestu gleznojumi restaurēti 20. gadsimta septiņdesmito gadu sākumā. Pirmajā stāvā līdz 1907. gadam bijis K. Pēkšēna dzīvoklis un darbnīca. Piektajā stāvā atrodas gleznotāja Jaņa Rozentāla un rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa memoriālais dzīvoklis - muzejs ar bēniņos izbūvētu mākslinieka darbnīcu. Ievērojamākais latviešu jūgendstila laika gleznotājs šeit dzīvojis un strādājis no 1904. līdz 1915. gadam. Darbnīca ir autentiska tālaika gaisotnes liecība.
Dzīvoklis - darbnīca 20. gadsimta sākumā bijusi daudzu nozīmīgu kultūras darbinieku pulcēšanās vieta, kur viesojušies Anna Brigadere, Kārlis Skalbe, Emilis Melngailis, Jāzeps Vītols, Eva Borherte — Šveinfute, Bernhards Borherts.
Arhitekts: Konstantīns Pēkšēns