Latvijas nekustamo īpašumu tirgus ir relatīvi mazs, lai gan šķiet, ka tā finansiālā ietilpība ir liela. Tomēr liela finansiālā ietilpība ir strīdīgs apgalvojums, jo pie mums nekustamo īpašumu tirgus pārsvarā tiek uztverts vienkāršoti un šauri – kā dažādu funkcionālo nozīmju ēku būvniecība un to pārdošana tālāk. Tas ir izdevīgi pavisam citam ekonomikas virzienam – finanses un kredītu bizness, respektīvi, – bankām, īpaši jau konservatīvās izpratnes aspektā. Viss notiek – bankas kreditē būvniecības projektus, pretī saņemot stabilas garantijas gan pašu būvju, gan zemes veidā, būvprojektu attīstītāji cenšas pārdot savus objektus un ir darījuši to vairāk vai mazāk veiksmīgi, vismaz līdz šim.

Tomēr šī konkrētā ekonomikas sistēma ir nepilnīga, jo ir koncentrēta uz darbībām, kas reducējas uz vienkāršu tirdz-niecību. Ne nozare pati, ne banku bizness, nedz arī valsts, kam vajadzētu būt visvairāk ieinteresētai, nedomā par attīstības stratēģiju. Tad, kad nozare ir sevi izsmēlusi – vai tas ir iekšēju iemeslu (ekonomisku, resursu) vai ārēju iemeslu (politisku, globālekonomisku) dēļ –, sākas kritums, kas ietekmē praktiski visu valsts ekonomikas apriti.

Trūkstošais elements veiksmīgai vai vismaz ilgtspējīgai nozares eksistentei ir spēja veidot jaunus produktus, kaut vai bāzējoties uz eksistējošiem nekustamā īpašuma tirgus aktīviem. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē: ir nepieciešams nevis vienkārši paņemt naudu, “uzbliezt māju” un tad “tirgot to nost”, bet gan veidot produktu, kas būtu interesants investoriem – vai nu industriālajiem investori, vai privātajiem. Dzīvokļu un māju, ko iegādāties Baltijā, ir tik daudz, ka pircējs desmitiem reižu pārdomā, pirms izlemj pirkt īpašumu Latvijā. Turklāt, ja mēs paskatāmies uz īpašumu cenām Spānijā, Portugālē, Grieķijā, Bulgārijā un Melnkalnē un salīdzinām tās ar cenām Latvijā, tad mūsu valstī īpašumu caurmēra cenas ir krietni vien augstākas. Savukārt, ja kāds par labu mūsu tirgum argumentē, ieslīgstot tradicionālajā izbijušās PSRS telpas nostaļģijā pēc tā laika Latvijas vai atmiņās par Jūrmalu un valodas barjeru šķietamo neesamību, – jūs, kungi, dzīvojat pagātnē. Pirmkārt, šo aptuveni 10 gadu laikā Krievijas, Aizkaukāza un Vidusāzijas investors ir labi iemācījies angļu, vācu, franču, itāļu, spāņu un citas valodas. Otrkārt, investors bieži vien darījumus Eiropā kārto, izmantojot vietējo juristu pakalpojumus. Treškārt, – nu kā var salīdzināt pēc saules izsalkuša investora izvēles Spānijā, Portugālē, Itālijā, Grieķijā un izvēli Latvijā?
Pievērsiet uzmanību – kolīdz, pērkot nekustamo īpašumu, Latvijas TUA kļuva dārgākas, tā ārvalstu pircēju skaits strauji saruka. Šajā kontekstā darījumu apmēri diez vai jebkad atgriezīsies 2013., 2014.gada līmenī.

Caurmērā Eiropā pieeja nekustamā īpašuma tirgiem ir līdzīga. Tomēr Eiropas perifērijā, reaģējot uz gan ekonomikas attīstības vajadzībām, gan ģeopolitiskās situācijas pārmaiņām, pieeja nekustamā īpašuma tirgiem mainās. Te var minēt tādas valstis kā Rumāniju, Bulgāriju, īpaši Turciju. Šīs valstis ir kļuvušas par investīciju galamērķi plašākā nozīmē. Turklāt tur ir gana lēti iegādāties īpašumu brīvdienām. Stāsts ir par investīcijām pilnvērtīgā vidē: ir augsta pievienotā vērtība un ilgstoša ienākumu ģenerēšanas iespēja, arī komfortablas biznesa iespējas, − nevis vienkāršota “pārdot-nopirkt” shēma. Tie, kuri patiešām ir ieinteresēti ārvalstu biznesa un investoru piesaistē ekonomikai, aktīvi veido dažādus projektus – viesnīcas vai brīvdienu pilsētas, sanatorijas, klīnikas, lidostas, ražošanas kompleksus, dzelzceļa stacijas, energoražošanas un apgādes objektus, transporta infrastruktūru u. c. Šajā procesā tiek iesaistīti visi, un būtisku svaru tādiem procesiem piešķir valsts un pašvaldību ieinteresētība un līdzdalība. Valsts un pašvaldības var būt gan kā īpašuma turētājas (kā likums − zemes vai kādas konkrētas infrastruktūras), gan kā produkta virzītājas (gan infrastruktūras attīstīšanai, gan nelikvīdu aktīvu transformācijai). Vēl būtiskāk ir tas, ka valsts vai pašvaldība definē mērķus, kas sasniedzami vai nu nozares, vai reģiona vai sociālā aspekta attīstīšanai. Mērķis ir skaidrs – radīt labumu investoriem − ar nosacījumu dalīties tajā ar valsts iedzīvotājiem jaunu darba vietu un nodokļu ieņēmumu veidā.

Latvijā šāda izpratne ir sveša, − diemžēl. Ne tikai nekustamā īpašuma nozare, bet arī jekbkādas valsts intereses labuma gūšanai ekonomikā šajā nozarē ir mūžīgi atstātas novārtā. Vien brīžos, kad rodas spilgtas biznesa idejas (kā bija ar TUA), tas tiek diskutēts Saeimas un MK līmenī. Tomēr parasti risinājumi ir īstemiņa skatījumā, neizmantojot tālejošu rezultātu analīzi un vērsta uz konkrētu grupējumu interešu lobēšanu.
Cita problēma, kas traucē šādā veidā attīstīt tirgu un ekonomikas nozari, tajā skaitā arī kā vairāku nozaru difūziju, – likumdošanas īpatnības, kas ļauj pašvaldībām savā teritorijā rīkoties pretēji valsts interesēm vai pat tādiem regulējumiem kā investīju piesaiste. Visspilgtāk tas ir izpaudies saistībā ar Somijas Metsaliitto lielo celulozes kombināta projektu Jēkabpils apkaimē un vairākiem ar pavisam tālām austrumu zemēm saistītiem projektiem Rīgā un Rīgas brīvostā. Pašvaldības ir spējīgas ar dažādiem līdzekļiem vienkārši bloķēt investīcijas. Ja atceramies, celulozes kombināta gadījumā tika izmantota ekoloģija un vietējo iedzīvotāju viedoklis.

Latvijā ir gana daudz interesantu nekustamā īpašuma aktīvu gan zemes, gan nelikvīdu būvju, gan infrastruktūras veidā. Ir tādi, kas pieder valstij, gan tādi, kas − pašvaldībām, arī tādi, kas ir privātais īpašums. Diemžēl par vienkāršiem objektiem tas viss arī tiek uzskatīts, – vai tā ir zeme, vai būve, vai kāds cits objekts. Un kā pret tādu arī saistībā ar sagaidāmajiem ienākumiem izturas visi – gan īpašnieki, gan bizness. Valsts un pašvaldības – kā pret nekustamā īpašuma nodokļa objektu; bizness un privātais īpašnieks − kā pret ko pārdodamu vai iznomājamu, lai gūtu iespējami lielāku naudas summu tūlīt pat. Tikko tāds objekts tiek pārdots, sākas tas pats riņķa dancis – vai nu pārdošana vai iznomāšana, retu reizi uz tāda zemes gabala vai ēku kompleksa bāzes tiek veidots bizness ar augstu pievienoto vērtību un ilgstošu ienākumu perspektīvā.

Izņēmums, arī ar atrunām, ir lauksaimniecības zeme vai zeme, kas izmantojama lauksaimniecībai. Kā negatīvu piemēru var minēt arī mežistrādi – cildinātais – “Latvijas eksporta monstrs”. Tomēr tas vairāk līdzinās šī milzīgā aktīva trulai ekspluatēšanai zemas pievienotās vērtības līmenī. Koksnes eksports apaļkoka vai papīrmalkas vai šķeldas veidā nu nekādi nav saistāms ar augstas pievienotās vērtības radīšanu un ilgtspējīgu nozares eksistenci. Valsts pat nemēģina veidot noteikumus un apstākļus augstas pievienotās vērtības kokapstrādes nozares attīstīšanai.
Rodas iespaids, ka, no nekustamo īpašumu nozares viedokļa, investīciju produktu veidošana nav bizness. Jā, tam ir iemesli. Un visbūtiskākie tieši likumdošanas ietvarā – pašvaldības var apturēt jebkuru valsts lēmumu savā teritorijā. Nākamais – nedz valstij, nedz pašvaldībām, nedz privātajiem īpašniekiem nav redzējuma, kā izmantot to rīcībā esošo īpašumu kopīgi un kā piedāvāt biznesu investoriem.

Lai nu kā, Latvijas valsts ir unikāla savā ģeogrāfiskajā izvietojumā un teritorijas īpatnībās. Latvija ir sava veida vārti vai tilts starp Rietumiem un Austrumiem. Tās daba un krasta līnija ir ārkārtīgi augstas estētiskās vērtības, šeit dzīvojošo cilvēku kultūras vērtības un tradīcijas joprojām ir kā briljants gan Austrumiem, gan Rietumiem. Lielākā daļa Latvijas aglomerāciju ir izveidota visbūtiskākā mūsu laikmenta infrastruktūra – telekomunikācijas, turklāt tādā līmenī, kas, piemēram, tiem pašiem industriāli un tehnoloģiski attīstītajiem Rietumiem godu nedara. Šīs ir vērtības, kas varētu radīt nopietnus investīciju produktus: atpūtu dabā, dziedniecību, rekreāciju, visā pasaulē pieprasīto ekoloģisko un bioloģisko pārtiku, transnacionālu un ģeopolitisku konferenču, izstāžu un ārpakalpojumu servisu uzņēmumiem un starptautiskām institūcijām. Pēdējais, starp citu ir spilgts piemērs iespējām – Lattelecom, Tele2 un dažu šeit pavisam nezināmu, bet citur ietekmīgu, kompāniju zvanu centri un tā saucamie IT outsource centri. Bet! Tam visam ir vajadzīga vīzija, apņemšanās un izpratne par to, ka vienkāršs zemes pleķītis vai ēka ir un paliks par tādiem līdz brīdim, kad tam piešķirs produkta vērtību.

Ir nepieciešams radīt produktus, kas kļūst pievilcīgi ārvalstu investoriem, jāveido idevīgi biznesa noteikumi un stabila ekonomiskā vide.

varianti.lv